sestdiena, 2012. gada 28. jūlijs

Latvijas dienasgrāmata 10-ā diena

10. Diena
Brokastis un rīta cēliens pie Baibas, lai arī uztraucos par Tūrunīti, kam naktī bija sakāpusi augsta temperatūra. Ap pusdienlaiku devāmies uz ZOO, jo tur strādā mana draudzene, Kandavniece Kristiāna. Laiks mūs nelutina un ik pa brīdim mūs mēģina saliedēt lietusgāzes. Zoo apskatam nelielu daļu, bet sāk gribēties ēst un es palieku nejaukā noskaņojumā. Vispār jau uzskatu ka nevienam dzīvnieciņam nebūtu jābūt tur, bet spēju arī novērtēt to darbu kas ieguldīts kopš pēdējo reizi tur biju. Un tad bija tā ka tīģerim bija 2x3 m liels būris kas mani dzija depresijā. Pabijuši mazliet Zoo aizkulisēs vakarpusē devāmies visi uz Kandavu, kur pavadīsim teju visu pārējo atlikušo Latvijas laiku 3x3 nometnē. Kristiāna mūs iekārto savā dzīvoklī, un beidzot, neskatoties uz sporādiskajām satikšanās reizēm, mums ir laiks papļāpāt!

Latvijas dienasgrāmata 9-ā diena

9. Diena 
No rīta mostamies un baudam namamātes un namatēva viesmīlību. Viņu vasarnīcā ar ogu ēšanu no krūma, jo diemžēl mums pašlaik Zviedrijā dzīvojot nav tādas ekstras. Joakim gatavojas Zviedrijas čempionātam skriešanā veterāniem un dodas ikdienas skrējienā, šoreiz pa pludmali, kamēr mēs ar bērniem rīta cēlienu pavadām vienkārši pie jūras plunčājoties.

Artíga šādu jūras pludmali redzēja pirmoreiz un Tūrun baidījās no virsū nākošajiem viļņiem, kamēr savukārt pirmsjūras 'peļķe' bija laba gana lai pamērcētos! Varu vien teikt paldies kādiem augstākajiem spēkiem, ka tajā brīdī kad man saplīsa plastmasas sūds kuram jātur ciet peldkostīmu, nebiju pārpildītā vietā ar visu acu skatieniem pievērstiem man. ;) Pēc jūras sākām steigties tālāk un braucām maķenīt atpakaļ, jo bijām apsolījuši bērnam doties uz Siguldas Tarzāna parku. Sigulda mūs sagaidīja ar pamatīgu lietus gāzi, gaidījām labu laiku lai varētu kāpt ārā un darboties. Es ar Tūrun vienkārši baudījām skatu,

kamēr Jocke un Artíga brauca rodeļus,

gāja Pirātu trasi


un leca gumijās uz batuta.

 Un atkal jau pievakarē devāmies pie mūsu nākamo naktsmāju devējiem: Baibas un Arvīda. Kā parasti prieks satikties, lai arī tas negadās tik bieži.

Latvijas dienasgrámata 8-ā diena

8. Diena 
Laiks pamazām pakoties un doties uz Kurzemes pusi. Kamēr Joakim 'strādā' es ar bērniem un Inesīti apciemojam manus vecākus ar kuriem diemžēl man tagad maigi sakot ir sliktas attiecības. Braucam arī uz Inešiem paņemt apdedzināto Artígas krūzīti un tad vakarā krietni vēlāk kā paredzēts un cerēts, braucam uz Garciemu ciemos pie Guntas, Eduarda un Dāvida. Iebraucam tik vēlu ka atliek mazliet iekost, papļāpāt un doties gulēt. Artíga gan pamanījās nokrist no trepēm un es slikti darīju pirmajā momentā pārmetot viņai to trako rāpšanos. Jo mierinājums bērnam ir vajadzīgs tad nevis kaut kādi stulbi pārmetumi.

otrdiena, 2012. gada 24. jūlijs

Latvijas dienasgrāmata, 7-ā diena

7. Diena 
Rīts sākas ar to ka visi jūtas labāk, Artíga gan "atdeva" atpakaļ jogurtu ar auzu pārslām, bet pāris stundas pagaidījām, paņēmām māsīcas bērnu Inesīti un devāmies apceļot pašu dzimto Piebalgu. Sākām ar Jāņaskolu jeb Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzeju.
Dārziņu ģimenes kristību drēbītes. Ļoti smalks adījums!

Inesīte pie Dārziņa klavierēm

Novadnieki jāciena
Polifons
ērģelnieki

Padomju laikā mācījos J. Sudrabkalna Jaunpiebalgas vidusskolā, bet šķiet ka tagad brīvlaikos viņš vairs netiek tik ļoti mīlēts. Skolas gados biju tur bijusi un vienmēr, arī šoreiz fascinējos to brīdi kad apmeklētājiem uzliek Melanholisko valsi.

Šoreiz tiku pat uzlūgta uz deju, bet mūsu sešgadnieks pieprasīja karuseli un sabēdājās, ka mēs tomēr gribam dejot valša ritmā. Muzejs 100 gadus ir bijis skolas ēka. Kad prasīju kāda bija meiteņu/puišu skaitliskā attiecība priecājos par atbildi ka tas tak bija 150 gadus atpakaļ un meitenēm bija tādas pašas tiesības. Meiteņu skolā iešana nav pašsaprotama lieta vairākās valstīs vēl mūsdienās.

Pēc muzeja laika vairs nebija daudz un uzreiz devāmies tālāk apskatīt Piebalgas porcelāna fabriku. Tiesa pašu fabriku šoreiz neredzējām, bet firmas veikaliņu gan. Iekārtots skaistajā Vecpiebalgas muižā, kura maldina pēc nosaukuma un patiesībā atrodas Inešos. Veikalā viss tik skaists ka apmulstam.




Bet ne ilgi, jo es jau no sākuma turp devos ar mērķi nopirkt "adītās" krūzītes. Artíga pat apzīmēja vienu krūzīti, kura jāapdedzina. Tālāk devāmies uz Madonu tīri praktisku lietu vadīti: uzpildīt gāzi mašīnai un nopirkt dažas saimniecības preces K-rautā. Pirms tam bijām izsalkuši kā vilki un visi gribējām picu. Ceļš bija jāprasa vietējiem un mani vienmēr sajūsmina vietējo atbildes, piemēram: nu tas ir tur pretī domei! Ok, un kur ir dome? ;) picēriju atradām, picas garšīgas,bet acīs iekrita reklāmas tāfelīte kur pirmajā vietā ir šots (vai kā to sauc) un tikai pēc tam picas!
Bildes ielikšu vēlāk kad būs iespēja sinhronizēt visu tehniku.

otrdiena, 2012. gada 17. jūlijs

Latvijas dienasgrāmata, diena 5-ā un 6-ā

5. Diena 
Neko daudz nesadaram jo mazajam jāatkopjas. Tiesa gan aizbraucam uz Jaunpiebalgas kafejnīcu paēst un piedāvājumā pat vismaz 1 veģetārs ēdiens (!), kurš gan jau ap 16.00 bija izēsts. 

6. Diena 
Kad 04.00 no rīta arī vecākais bērns sāk vemt vairs nav nekādas šaubas ka mūs piemeklējis vemšanas vīruss. Pašai man arī slikta dūša kura kulminē 18.00 vakarā paši saprotiet ar ko. Toties atkal šo to pārdomāju: konkrētāk, kāpēc daudzi jo daudzi uzņēmumi savus topošos un esošos klientus uzskata par infantiliem? 2 piemēri: Bite, kuras priekšapmaksas karti pirku telefonam un internetam uzrakstījusi info grāmatiņu riktīgā bebīšu valodā. Vispirms aicinot grāmatiņu vispār nelasīt. Pēc tam "asprātīgi" paziņojot ka plastikāta karti var izmantot kā nazi. Un ja gadās zvanīt cilvēkam kurš pašreiz neatbild, tad viņi viņam paziņos ka es zvanīju. Labi? Otra reklāma uz Ādažu čipsu pakas kāpēc basketbolisti esot slikti, jo gribot lai tos apmētā ar tomātiem, jo garšīgi taču? !? TV par laimi nav jāskatās, bet man ir nelabas aizdomas, ka arī tur reklāmas nemitīgi uzrunā sabiedrību kā mazus infantilus bērnus, kuri paši neko nesaprot. Vai tikai man tā liekas kā prāta skalošana un cilvēku nonivelēšana???

pirmdiena, 2012. gada 16. jūlijs

Latvijas dienasgrāmata diena 3.-4.

3. Diena
Eju Jaunpiebalgā no rīta uz tuvāko pārtikas veikalu un atkal izbrīnos, ka pirmais, ko ieraugu, vislabākajā veikala vietā ir nolikts šņabis par labu cenu. Zviedrijā kā ziniet ir monopols (pagaidām vēl) stiprajiem alkoholiem un parastā pārtikas veikalā tos nenopirkt. Otra lieta kas ļoti iekrita acīs ir kā pamazām gadu pēc gada paliek arvien mazāk Latvijā ražotu produktu. Smuka graudu maizīte nez kāpēc pieder Fazer utt. Trešā lieta vēl atbaidošāka: kāpēc visiem jogurtiem ir likts klāt želatīns?

Mana krustmāte, daudz lielāka, labāka un radošāka rokdarbniece kā es atdāvina Artigai šallītes kuras viņai ļoti patīk. Tādiem cilvēkiem īstenībā būtu vajadzīgs blogs un atzinība. Bet žēl, ka veselības dēļ viņa saka, ka vairs neko nevarēs parokdarbot. :(
Tikmēr Jaunpiebalgā pilnā sparā notiek Ziedu svētki un vakarā ejam uz Nacionālā teātra aktieru Smukās Krelles (vai tamlīdzīga nosaukuma) koncertu estrādē. 

 Mani bērni vienīgie no visiem danco pa skatuvi. 

Sēžu un baudu koncertu kopā ar vienas māsīcas bērniem. Ieraugu dažas pazīstamas sejas no jaunības laikiem. Prom ejot satiekam otras māsīcas bērnus, no kuriem viens mani izliekas nepazīstam un nemaz nesveicina. 
Mājās ejot ieejam krustmātes dārziņā, palasīties zirnīšus, bet viena tante tur sēž un sāk mūs lamāt ka vai nu mēs te esam ko stādījuši, ka tā varam nākt un aplasīt... Divi incidenti ar nelaipniem cilvēkiem divu dienu laikā šķiet par 2-iem par daudz un tie neapšaubāmi ierindo Latviju  pirmajā vietā cilvēku nelaipnības ziņā. 

4. Diena 
Mazais bērns pa nakti un visu dienu vemj, līdz ar to es ar mazo dzīvojos pa māju, kamēr Joakims ar lielo apciemo māsīcu ar bērniem un lādē mūziku, filmas savā telefonā. 

Latvijas dienasgrāmata diena 1.-2.

Dažas dienas atbraucām uz Latviju. Ātri vien jau sapratu ka pa 10 gadiem esmu tik ļoti atradinājusies no daudzām lietām, ka gribu uzrakstīt mazu dienasgrāmatu par savām sajūtām un novērojumiem.

1. Diena
Ierodamies no kuģa puses. Vairākas lielas un vairākas mazas mugursomas, vijole, somas un maisiņi sakrauti bērnu ratos, tā ka pašam bērnam vietas vairs nav. Uzdevums nopirkt kādu telefona SIM karti ar interneta iespējamību Joakim iPhonam, kuru tam atdāvināja draugs. Narvesen neko nemācēja, sūtīja mūs uz Galeriju Centrs. Ceļā man pievēršas viena meitene, visiem pazīstamā blogere Kristīne, kurai mūsu karavāna likusies ievērības cienīga. Apmainījāmies ar komplimentiem par blogiem, ar praktisku informāciju piemēram cik tālu varam aizbraukt ar 6. tramvaju, cik maksā auto noma un atvadījāmies. Feini bija satikties!
Telefonam nopirku Bites priekšapmaksu, kura nedarbojās jo acīmredzot Joakim pašam nezinot viņa telefons ir piesiets pie viena operatora un citus operatorus neatzīst. Vajagot iet uz Servisa darbnīcu. Bite vēl pateica kur tādu atrast (Čaka ielā). Savukārt LMT sazvērnieciski klusēja un teica ka tādu vietu nezinot.
Es ar bērniem un paunām sēžu kanāla malā, Joakims iet meklēt Čaka ielu. Gājis gājis pa Marijas ielu līdz viņam apnicis un nāca atpakaļ (vēl sadomājies ka Čaka iela atkal sāksies ar numuru 1).
Braucam uz Čiekurkalna tirgu ņemt rezervēto mašīnu un uz Siguldu pie draudzenes Dainas un ģimenes! 
Piestājot Siguldas lielveikalā Šokolāde acīs iekrīt alus stends, kurš padzirdina izslāpušais. Atradušai no tādiem skatiem, kur alkohols pirmajā lietā īsti nesapratu, vai tiešām tas ir tas pats primārais kas latvietim vajadzīgs. Vai tajā vietā labāk neiederētos saldējuma stends vai ūdens un sulas stends?
Dainai mājās bērnudārzs ar 6 lielākiem (daži savi, daži sveši) bērniem, 1 mazu bebi un vēl mēs 4. Visi paēdināti, izguldīti un apmierināti. Joakims tikmēr cenšas ar interneta pamācībām uzlauzt iPhonu.

2. Diena
Mans mērķis aiziet uz Galeriju Tornis kur ir rotu mākslinieces Inetas Straupes rotu un viņas bērna Lienes Straupes foto izstāde. Maza, bet mīlīga izstāde, jauki bija satikt pašu Lieni, ko iepazinu pirms 2 gadiem 3x3 nometnē! Pa ceļam uz Silguldas bērnu rotaļu laukumu iegājām Autoostas Narvesen nopirkt ūdeni un saldējumu, kuru ēdot viens varen daiļš latvju puisis bez zobiem, bet ar baltu zirgu un alus pudeli rokā gluži neprovocēti mani vairākas reizes nodēvēja par cūku.
Rotaļu laukums bērniem gan ir fantastisks, es ar bērniem tur, Joakim vēljoprojām gan uzlauž iPhonu pazaudējot visu info kas tur bija, gan trenējās stadionā skriešanai.


Pievakarē jau vēlu vēlu, kad iPhona uzlaušana tūlīt izdosies pametām Siguldu un braucam uz Jaunpiebalgu. Iebraucam manas krustmātes mājās vēlu un pārguļam.

pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs

Ievainotās grāmatas

Interweave online veikals šad un tad izpārdo grāmatas, kurām ir kāds defekts, par mazākām naudiņām. Jau vairākas reizes biju ievērojusi, bet šogad pirmo reizi pirku. Apskatīju ko gribu, salīdzināju ar Zviedrijas grāmatu interneta veikalu un pat ar piegādi sanāca lētāk pasūtīt tās ievainotās (hurt) grāmatas. 
Gaidīju ar nepacietību un domāju nez kādi tad tie defekti ir, par kuriem jādod 20-50% atlaides. Un vienīgie ko atradu ir mazi locījumi grāmatu muguriņu augšā un apakšā. Veikalā es tiem vispār nekad nekādu uzmanību nepievērstu. 

svētdiena, 2012. gada 8. jūlijs

Jesikas jaunkundze


Jesikas jaunkundze
Iepazīstieties, man tagad ir pašai sava manekenīte un pēc labākajām tradīcījām, lasītām blogu pasaulē, iedevu viņai tādu vārdu kāds viņas ienākšanas dienā bija kalendārā. Meklēju vispirms latviešu, bet tur tikai Arkādijs un Anrijs. Lūkoju zviedru kalendārā: Jessika un Esaias. Lai tad nu būtu Jesika.
Viņai tīri labi padodas nodemonstrēt manis tamborēto plecu lakatu.
Patiesībā gribēju tādu īstāku manekenu, meklēju internetā lietotu, bet mans draugs teica to ko es parasti saku viņam: mums nav vietas tādai lietai. Šo atradām un nenocietāmies paņemt mūsu apkārtnes otreizējās izmantošanas istabā, bet par to kādreiz taps atsevišķs ieraksts!

ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs

Ko nevajag stāstīt 6-gadniekam, 2

Jau kad es augu, manī bija viena sliktā īpašība, kura man ir vēljoprojām- darāmo lietu atlikšana uz rītdienu. Un tā reiz bija situācija: manā istabā, no galda, starp avīzēm, grāmatām, rakstāmpiederumiem, krūzītēm, cepumiņiem un visu ko citu kas tur stāvēja juku jukām, sadzirdēju troksni. Sāku skatīties kas tur tā trokšņo- maza pelīte kura sēž manā bardakā un ēd manus cepumus. ;) Sabijos, izskrēju no istabas, atnesu kaķi, pēc tam ātri ātri visu sakārtoju.

Situāciju un savu slinkumu stāstīju bērnam, domāju, viņa mācīsies no manām kļūdām un darīs visu lai viņai nenāk istabā peles dzīvot. Bet ak vai, mans sešgadnieks sāka raudāt un teica, ka viņa nekad vairs istabu nekārtos, jo viņa arī grib sev peli kā mājdzīvnieku. :D :D

Foto šeit